Ludzas slimnīca

Iz vēstures.

      Slimnīca Ļucinā ar 14 gultas vietām tika atvērta 1838. gadā. Slimnīcā strādāja viens lauku ārsts, kas apkalpoja pilsētu un visu apriņķi, feldšeris un akušiere. Pēc 1886. gada ziņām pacientu skaits slimnīcā bija 216 cilvēki gadā.

      1886. gadā slimnīcā sāka strādāt Maskavas Universitātes beidzējs dakteris Aņisims Rekaševs (1859. – 1955.). Rītos ārsts Rekaševs pieņēma slimniekus mājas ambulancē, bet bet pēcpusdienā gāja uz slimnīcu. Aņisims Rekaševs ārstēja burtiski visas slimības, operēja, pieņēma dzemdības, rāva zobus. Aņisims Rekaševs bija izcils diagnostiķis. Sevišķi spraigas ārstam bija tirgus dienas - piektdiena un svētdiena. Šajās dienās Ludzā iebrauca daudz zemnieku no visattālākajiem nostūriem. Pacientu pieņemšana ilga līdz vēlai stundai. 1923.gadā neatkarīgās Latvijas valdība Aņisimu Rekašovu par viņa nopelniem apbalvoja ar Triju zvaigžņu ordeni.

       No 1905. gada apriņķa slimnīcu vadīja Mihails Bedržickis (1874. – 1962.). Dzimis 1874.gadā 14. oktobrī Viļānos, muižnieka ģimenē. 1899.gadā pabeidzis Maskavas universitāti. Sākumā kā lauku ārsts tika nosūtīts uz Neveļas apriņķi, bet 1905. gada septembrī atbrauca uz Ļucinu(Ludzu). Bedržickis līdz 1934. gadam bija vietējās apriņķa slimnīcas vadītājs, pēc tam pārgāja uz ambulatorisko darbu apriņķī. Pirmā pasaules kara laikā ārsts Bedržickis vadīja vienu no pirmajām kara lazaretēm pilsētā. Ilgus gadus Bedržickis bija mūsu pusē vienīgais un neaizvietojamais acu slimību speciālists, strādāja dzemdību nodaļā, ārstēja sieviešu slimības.
No 1934.-1936.gadam strādāja par Ludzas apriņķa slimnīcas ārstu, lauku iecirkņa ārsts Eversmuižā (1936.-1937.gadam), Pildā (1937.-1941.gadam), Zvirgzdenē (1941.-1944.gadam), Ludzas ambulances ārsts (1944.-1958.gadam).

       1914.gadā, pirmā pasaules kara laikā, slimnīcā strādāja jau trīs ārsti.

      Ilgus gadus slimnīca Ļucinā atradās divās vienstāvu ēkās. Ēkas atradās viena otrai pretī pāri ielai. Apriņķa vadība ne vienu reizi vien sprieda par jaunas apriņķa slimnīcas celtniecību, bet pirmais pasaules karš šī jautājuma risināšanu atmeta tālu prom. 1914. gadā pilsētā tika atvērti 3 kara hospitāļi.

      1918. gada novembra beigās, pēc vācu karaspēka aiziešanas, stāvoklis apriņķī bija smags: postījumi, bads, infekcijas. Bija izplatīti tīfs un kašķis. Tika izveidota sanitārā daļa, lai apstādinātu epidēmijas izplatīšanos.

     Laika posmā starp diviem pasaules kariem Ludzā tika uzcelta apriņķa slimnīca ar 84 gultas vietām. Slimnīcā darbojās terapeitiskā, ķirurģiskā un sieviešu nodaļa.

    Tajā pat laikā pilsētā darbojās arī dakteris Samuils Gurevičs (1882.- 1941.) Viņa privātklīnika ar 20 gultas vietām specializējās plaušu un bērnu slimībās, kā arī cīnījās pret vienu no briesmīgākajām to gadu slimībām - tuberkulozi. Piedzima viņš 1982.gadā bijušā Ludzas apriņķa slavenā advokāta Solomona Gureviča ģimenē, ieguva augstāko medicīnisko izglītību Tērbatas (Tartu) universitātē, stažējās Austrijā. Brīvi praktizējošs ārsts Ludzā no 1918.-1920.gadam, pilsētas ārsts no 1920.-1929.gadam. 1929.gadā ierīkojis privātu slimnīnu.

       1937. gadā apriņķī strādāja 19 ārsti un 37 darbinieki, kuriem bija vidējā medicīniskā izglītība.

     1944. gadā, vācu armijai atkāpjoties, apriņķa slimnīcas ēka tika uzspridzināta. Uz palikušajiem pamatiem 1962. gadā tika uzcelta jauna slimnīca, kurā arī atrodas Ludzas rajona slimnīcas stacionārs.



      1989. gadā sākas slimnīcas jaunā korpusa celtniecības darbi.

      1991. gadā slimnīcas jaunā korpusa celtniecība tiek iesaldēta.

      1995. gadā jaunai ēkai uzlīks jumta segums un ēkas celtniecības darbi apstājas.

      2006. gada 20. novembrī tiek parakstīts līgums par slimnīcas jaunās ēkas būvniecību un 2006. gada 1. decembrī sākas celtniecības darbi.

      2008. gada 6. augustā parakstīts slimnīcas jaunās ēkas nodošanas-pieņemšanas akts.

      2014. gada 13. martā SIA "Ludzas rajona slimnīca" nosaukums mainīts uz SIA "Ludzas medicīnas centrs".